Sieviete pie stūres

Gandrīz pirms 120 gadiem tieši sieviete (vāc. Cäcilie Bertha Benz) nospēlēja vadošo lomu pašgājēju ekipāžas pirmsākumos. Ar viņas aktīvu līdzdalību tika uzsākts, iespējams, viens no lielākajiem komerciālajiem projektiem cilvēces vēsturē.

Viņa 23 gadu vecumā izgāja pie vīra — vācu automobiļu rūpniecības pioniera Karla Benza. Berta deva ievērojamu morālu un materiālu ieguldījumu vīra panākumos. Vēl pirms kāzām Karla firma bija nonākusi finansiālās grūtībās, taču Berta, izmantojot savu līgavas pūru, spēja firmu saglabāt.

Laikā, kad Benza automobilis zaudēja popularitāti, viņa 1888.gada 4.augustā bez atļaujas paņēma vīra automobili un kopā ar vecākajiem dēliem devās ceļā no Manheimas uz Pfortcheimu. Dienas laikā ceļotāji veica 106 km. Pa ceļam viņi neskaitāmas reizes pirka benzīnu aptiekās (tur to pārdeva kā tīrīšanas līdzekli) un tīrīja bremžu klučus pie seglinieka, bet ķēdi, kas kalpoja kā pievada siksna — laboja pie kalēja. Savukārt matu sprādze izpalīdzēja brīdī, kad bija nepieciešamība iztīrīt aizsērējušo benzīna caurulīti, bet zeķu saite tika izmantota kā izolācija aizdedzes sistēmā. Ceļā neskaitāmas reizes nācās automobili stumt kalnup, un tāpēc Berta vēlāk ieteica vīram automobilim uzstādīt pārnesumu kārbu. Tieši šis ceļojums būtiski palīdzēja automobiļa popularizēšanā un veicināja firmas augšupeju.

Diemžēl ar šī komerciālā projekta izpēti turpmāk nodarbojās vīrieši, bet sievietes bijīgi ieņēma vietu pasažiera sēdeklī. Daudzus gadus tika uzskatīts, ka vadīt automobili (kā arī lēkt ar izpletni, dienēt armijā, uzstādīt rekordus un nodarboties ar biznesu) — nav sieviešu darbs. Ar to varēja nodarboties tikai ļoti ekstravagantas un emancipētas sievietes, kas nicināja sabiedrisko domu.

Kopš tā laika ir daudz kas mainījies. Rietumi jau sen ir teritorija, kurā ir auto (un ne tikai) līdztiesība. ASV vadītāja apliecība ir absolūti lielākajam vairākumam, šai valstī vadītāja apliecība ir gandrīz vai vienīgais personu apliecinošais dokuments. Arī Latvijā uz vietas nekas nestāv. Ja 1937.gada augustā pa rūpnīcas “Vairogs” vārtiem izbrauca pirmais Latvijā ražotais automobilis – kravas mašīna “Ford-Vairogs V-8”, tad jau 1990.gada beigās to skaits bija 282688, bet jau 2009.gada nogalē tas sasniedza 904308 vienības. Bet Latvijas „automobiļu mentalitāte” ir palikusi vecajās pozīcijās — sievietēm ir īpašs, „sievišķīgs”, dažreiz nemākulīgs braukšanas stils. Un pats dīvainākais, ka šo viedokli atbalsta ne tikai vīrieši, bet arī sievietes.

Vīriešu pretenzijās pret sievieti pie stūres var izdalīt trīs punktus.

Pirmkārt. Sievietēm ir raksturīga pārlieku piesardzība, kas noved pie „lēna”, nepārliecinoša braukšanas stila. Joslu neievērošana, grūtības ar „noparkošanos”, kustība ar lēnāku braukšanas ātrumu nekā satiksmes plūsmai. Tas viss notiek, protams, bet … ne tikai ar sievietēm, bet arī ar vīriešiem. Taču lielākā daļa autovadītāju tos, kuri izdara šādas vai līdzīgas kļūdas, jau priekšlaicīgi identificē kā sievieti pie stūres. Ja pieņēmums apstiprinās — bērna prieka atpazīstamība redzama („Ko jūs vēlaties, sieviete taču pie stūres”). Bet, ja pieņēmums neapstiprinās, tad komentārs neseko. Citiem vārdiem sakot, sievietes, kuras veiksmīgi vada auto, netiek ievērotas, bet nemākulīgo kļūdas tiek uzveltas visām.

Otrkārt. Sievietei-autovadītājai piemīt tehnisko jautājumu nezināšana: viņa neatšķir aizdedzes atslēgu no kādas citas atslēgas, uzskata dekoratīvo disku par visu automobiļa riteni, bet rezerves riteni nevadā tāpēc, ka bagāžas nodalījumā tam vienkārši nav vietas. Īsāk sakot, pilnīga bezpalīdzība vienkāršu tehnisku jautājumu risināšanā. Laikā, kad jebkurš mācēja remontēt un remontēja savu auto uz ceļa, tas bija nopietns apvainojums. Taču šodien, kad auto servisu un dažādu auto pakalpojumu līmenis ir tik augsts, šādai nepieciešamībai vairs nav pamata. Šī spēja šodien pakāpeniski deģenerējas arī vīriešu kārtas pārstāvjiem, lai gan tehniskā bezspēcība tiek adresēta tikai un vienīgi sieviešu-autovadītāju virzienā. Un viņas neprotestē. Daļēji koķetējot (tas atbrīvo viņas no atbildības par auto remontu), daļēji kompleksu vadītas „visu zinošā” un „visu varošā” vīrieša priekšā.

Treškārt. Vīrieši uzskata, ka sievietes slikti orientējas apkārtnē, ne vienmēr var atcerēties pareizo ceļu, un bieži vien ir bezpalīdzīgas optimāli pareizā maršruta izvēlē. Ir pat zinātniski pamatots pētījums par to: vīrieša ziņā no laiku laikiem ir bijušas medības, medījuma iegūšana — lūk, viņam arī izstrādājusies telpiskā orientācija. Sieviete tālu no dzimtās alas negāja, jo nebija īpašas vajadzības.

Viss ir patiesība. Bet, kā izrādās pēc detalizētākas psihologu izpētes, tad vīrieša un sievietes telpiskā uztvere atšķiras ne tik daudz kvantitatīvi, cik kvalitatīvi. Vīrieši plašāk kā sievietes sadala savu uzmanību nepazīstamā vidē, tāpēc jaunā maršrutā orientējas daudz labāk. Sievietēm uzmanība nav tik plaši izvērsta, toties tā ir daudz detalizētāka un rūpīgāka, tāpēc viņas jauni iepazīto vietu zina labāk. Līdz ar to, pazīstamos pilsētas maršrutos sievietes orientējas ne sliktāk par vīriešiem, dažreiz pat labāk. Mazpazīstamu maršrutu apgūšana notiek, izmantojot dažādus izziņas materiālus un konsultācijas. Tas ļauj jebkurai sievietei atrast pat visrūpīgāk maskēto „mamutu mitekli”.

Sevišķa piesardzība, nemākulība, tehniskā nezināšana, bezpalīdzība uz ceļa — šīs, vīriešuprāt’, ir īpašības, kuras piemīt sievietei-autovadītājai. Bet, kā gan uz to reaģē sievietes, kuras izlēmušas iegūt autovadītājas apliecību?

Aizsardzība ir pasīva: automobilis tiek aplīmēts ar „kurpītēm” un citām „sieviešu” zīmēm. Bieži vien tas noved pie pretēja efekta — daudzi autovadītāji uz ceļa negatīvi attiecas pret tiem, kas prasa īpašu attieksmi, vai tas ir auto ar bākuguni, vai „sieviešu” automobilis. Citas izvēlas aktīvu aizsardzību: dārgu, milzīgu auto, agresīvu braukšanas stilu. Cenšoties uz ceļa būt „kā vīrietis”, viņas dažreiz zaudē mēra izjūtu, un vada automobili pat agresīvāk, nežēlīgāk, neapzināti ejot uz nepārdomātu risku. Optimālais variants ir tikai viens. Vienkārši braukt, neko nevienam necenšoties pierādīt, un, cik iespējams, biežāk. Prasme nāk tikai ar pieredzi. Tās klātbūtne, un nevis dzimums atšķir labu vadītāju. Ja mēs visi pieietu šai problēmai ar izpratni, tad mūsu valsts daudz ātrāk kļūtu par zemi, kur uz ceļiem valda savstarpēja sapratne un cieņa.
🙂😛

This entry was posted in Raksti. Bookmark the permalink.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s